Skolotāju Signi pieminot...

     Tu jau manīji, ka augusts ne tuvu vairs nebija vasaras mēnesis. Kaut pēdējais, protams, bet tomēr… nekā. 26. jūnijā Tu priecājies, ka ir rožu un jūras laiks, 29. jūnijā – ka nozīme ir “puķiskiem” sveicieniem, kuros strāvo jūtas, bet “daimondiem ir cifru“ vērtība. Ka šovasar nakšu īsti nav. Ir viena liela baltā nakts...

    29. jūlijā rakstīji, ka “septembris jau ar vienu aci mirkšķina” un lai mēs, tāpat kā Tu, tam atbildīgi gatavojamies, “grupējoties” ar to “čiks”. Signe, mēs lielākoties atbildīgi arī “sagrupējāmies”. Un tagad jau septembris, paldies Dievam, būs nostrādāts klātienē – tptu, tptu, tptu! Baidījāmies gan, kā būs 1. septembrī, vai laiks atļaus būt kopā mūsu bruģa laukumiņā. Viss kārtībā, tik uz pusdienlaiku tāds smalciņš lietutiņš atgādināja -, re, kā es jūs sapratu un pasaudzēju. Mēs sākām Jauno gadu, kā Tu dažkārt teici par 1. septembri, Tevi pieminot, skanēja Dona dziesma - viņš bija Tavs dziedātājs, vai ne?

     Un tad mēs teicām visiem, ka Tu noteikti vēlētos, lai šo dienu neaizēno tik skumjas un lai vairāk gaišuma, vairāk cerību, vairāk prieka. Tam Tu noteikti piekristu. Redzi, ko nozīmē 24 kopā pavadīti gadi – sapratne ir tikpat kā absolūta.

     Kaut arī septembris ir pamatīgi noskopojies ar siltām dienām, bērni starpbrīžos skraida pa mūsu dārzu, jo zālājs ir jau ieaudzies pēc vasaras remontiem skolas priekšpusē. Tu noteikti redzēji patiešām skaisti bruģēto lielo ceļu un mazos celiņus gar ābelēm. Tad nu tagad mēs tur dzīvojamies… Tavi trešklasnieki ir labās rokās (skolotāju sauc Linda) – Tu vari būt mierīga. Un “zaķēni” nav neko piemirsuši – rakstu darbiņā “Ko es gribētu satikt”, nu, mini trīsreiz, par ko viņi rakstīja? Jā, Sigņuk, jā, jā… Tā kā Tevis nu nav sagatavošanas grupiņā, tad Agnese teica, ka bez Tevis viņa justos kā pazaudējusies, un nu darbu tur pārņēmušas Anniņa un Evija.

     Tava ideja un lolojums - Baskāju taka – bērnus vilina katru mīļu dienu, bet tās piekopšana pagaidām gaida. Jo dienas ritms patlaban ar klašu vēdināšanām un bērnu pieskatīšanu ir vairāk nekā dinamisks. Taču Tu jau zini – kad ķeramies kam klāt, viss notiek.

Zālīte aug zaļa, zaļa un atgādina par Tevi. Kā? Kad Tu rakstīji mūsu čatiņā “Dulls kas dulls”, tad lēji upītes ūdeni uz savās zaļās parūkas – un tas bij’ 7. martā. Bet 6. februāra baltajā sniegā Tu biji draiski skaista zaļajā peldkostīmā. Mēs izbrīna pilnas Tevi mazliet apskaudām… Matemātikas stundas ierosināšanas daļā (Tu vai tik nebiji pirmā, kura attālināto mācību laikā 2020. gada 2. aprīlī veidoji video stundu!) filmējies zaļajā parūkā. Brīnums, ka bildē ar Sandru, kad abas, kā teici, “esam ārā”, pabeidzot 2-gadīgo mācīšanās maratonu LU Pedagoģijas fakultātē, Tu melnās cepurītes vietā neuzliki zaļu...

     Skolotājs un viņa dzīvesveids. Skolotāja profesija – kā zīmogs. Labi, ka tā? Gribas atzīt, ka, atceroties un atceroties, un atceroties Tevi, uzplaiksnī doma – Tu gudri vilki robežas. “Varu, kur vajag. Kaut uz skolas jumta pa metāla kāpnītēm,” tā Tu rakstīji, kad plānojām 9-to Pēdējā zvana dienu. Nopietnajā skolotāju zoom sanāksmē Tu priecīgi iespurdzi puķotā cepurītē. Svētku reizē mūsu acis tā vien stājās pie Tavām Madeiras ziedu kurpītēm. “Visas lietas, kas ir skaistas…” Un mīļas. Andas dzimšanas dienā pienāk foto, kurā Kārlēnam ir gadi trīs četri. Nuja, Tev tāds foto ir, jo kļuvi par tā ķipara pirmo skolotāju. Silvijās - 2. klases “Pūpoliņu” dziesma, Vitas klases logi -tulpēm rotāti, Daces vārda dienā bērnu apsveikuma vārdi kā pumpuri plaukst… Kuldīgas pilsētas svētku atskaņas, Carnikavas nēģu baudas, Ziemupes magoņu lauks, Lieldienu olas jūras krastā…

     Droši vien tāpēc Tu biji ne-parasta skolotāja. Tu smēlies. Un visu atdevi. Un aicināji arī mūs augt “nākamajā līmenī”. Jēgpilni. “Brīnišķīgi bērni un brīnišķīgi vecāki,” priecīga vēsts no Tevis. Jā gan. Ja ir tāda klases audzinātāja. Tavus viedos vārdus “Ja mīl darbu, ir izcili rezultāti”, kuros Tu novērtēji vasarā mūsu  olimpiešus, Tu pati esi pelnījusi pilnā mērā.

     Mēs turpinām strādāt un atcerēties Tevi. Šis atmiņu gaišums no Tevis, Signe.